Savas dzīves pēdējā brīdī es skatījos saulrietā. Saule bija gandrīz pazudusi aiz melnās un sarkanās jūras, bet es biju pārliecināta, ka arī tā tajā brīdī skatās uz mani.
Mēs, cietzemes iedzīvotāji, nezinājām, kā cīnīties. Ne mans tēvs, ne vectēvs, ne vecvectēvs nezināja, kas ir īsta kauja. Stāsti par militārām kampaņām, kad Lielais Imperators iekaroja visas kontinentālās valstis un apvienoja tās zem viena vainaga, skanēja kā leģendas. Bet, ja padomā par to, ka šī nav pasaka, tad saproti: asiņaini iekarojumi tajos tālajos laikos bija nepieciešami, lai nodrošinātu mieru vēl simtiem gadu. Kļūstot par vienotu valsti, valstis agri vai vēlu pārtrauca cīnīties, jo nav par ko nopietni cīnīties, ja visiem cilvēkiem ir vienādi vārdi. Un tam vajadzēja turpināties tūkstošiem gadu… bet pasaulē ir ne tikai mūsu cilvēki, kas nav pieraduši pie strīdiem ārpus tirdzniecības maldiem vai sīkiem strīdiem.
Kuģi no Rodebas salām mūs nebiedēja. Mēs vienkārši saucām tās tālās valsts iedzīvotājus par dēmoniem, bet mēs nekad neliekam šim vārdam īpašu negatīvu pieskaņu. Dēmoni no mums atšķīrās gan pēc izskata, gan rakstura. Agresīvi barbari, kuriem ir tendence uz sadursmēm ar ikvienu, kas viņiem dod iemeslu. Viņi runāja vienā valodā – mums ir tie paši senči, bet dažreiz viņi lietoja nesaprotamus vārdus. Tā kā bijām mierīgi, ātri sapratām, ka labāk nekad nestrīdēties ar dēmoniem: ostas pilsētās viņi vienmēr ar tiem sazinājās ar izteiktu pieklājību, krogos cienāja ar bezmaksas vīnu, korumpētas sievietes labprāt piekrita nakšņot ar dēmoniem. viņiem par noteiktu samaksu – un dēmoniem, ja nebija nekādas necieņas, viņiem bija jāuzsāk cīņas savā starpā. Tirdzniecībā viņi bija mazāk izsmalcināti nekā vietējie iedzīvotāji: viņi nekaulējās par cenu, un, ja darījuma nosacījumi nebija apmierinoši, viņi vienkārši no tā atteicās. Tāpēc viņiem nepatika dēmoni ostās, bet izturējās pret tiem kā pret nedaudz dīvainiem, bet noderīgiem biznesa partneriem. Šīs attiecības bija izdevīgas visiem simtiem gadu: Rodebas salas bija slavenas ar savām zelta un dārgakmeņu rezervēm, kuras tās mainīja pret mājsaimniecības piederumiem, ādām, audumiem un iekārtām zemes apstrādei. Tomēr pēkšņi situācija krasi mainījās.
Pirmo karakuģi vietējie ieraudzīja tikai pirms pāris mēnešiem, un tad neviens nepatikšanas nejuta. Rodesas salas ilgu laiku karoja ar Tician valsti, kas atradās cietzemē aiz tām. Konflikts ievilkās, bet mums izdevās palikt malā. Turklāt, cik es zināju, dēmoniem bija pārsvars pār tikkiem. Sākotnēji paniku neizraisīja ne karakuģa skats, kurā bija ieroči un cita veida pakaļgals nekā tirdzniecības kuģim, ne pāris simti krastā iznākušo karavīru. Tomēr jau pēc pāris minūtēm mani pārņēma panika un notiekošā apziņa. Tie, kas izdzīvoja un kuriem izdevās aizbēgt, stāstīja briesmīgas lietas: dēmoni nogalina, izvaro, aplaupa… un nesagūst vergus. Neviens no parastajiem zemniekiem un tirgotājiem nezināja uzbrukuma iemeslu, bet cilvēki aizbēga tālāk valsts iekšienē, brīdinot visus kolonistus un cenšoties sasniegt galvaspilsētu. Bija nepieciešams paziņot imperatoram, kurš ar savu armiju spēja atvairīt uzbrukumu.
