– …es iestājos Federālo bruņoto spēku armijā uz laiku, kas nav īsāks par diviem gadiem, vai ilgāku, ja Federācija to pieprasa.
Beidzot teikt zvērestu, es nolaidu labo roku un paskatījos apkārt. Virsnieks pelēkajā uniformā deva komandu izklīst, un visi lēnām vilkās uz izeju. Tur biju es, karavīrs. Vēl viens solis tuvāk manam mērķim. Divi vai trīs gadi dienestā, un es būšu pilsonis. Kājas mani nogalina. Pilsonība ir īsta biļete uz labāku dzīvi. Varēšu dibināt ģimeni, strādāt valdībā, saņemt pensiju un pabalstus. Un, pats labākais, Federācija apmaksās manas mācības. Velns, es nevaru sagaidīt. Nekādu komunālo istabu un sintētiskās pārtikas. Man bija nepieciešams gads šādas dzīves, lai izlemtu iestāties armijā. Līdz divdesmit gadu vecumam es dzīvoju bērnu namā, un Federācija sponsorē un apmaksā visu. Es labprāt tur atgrieztos. Garšīgs ēdiens, skola, ekskursijas. Viss ir bez maksas – tikai jābūt gribētājam. Bet, kad viņi tevi izlaiž, tev nepaliek nekas. Bez pilsonības nevar dabūt labu darbu, nevar pat nopirkt kārtīgu apģērbu. Tu neesi cilvēks, ne sabiedrības daļa. Es to vairs negribu. Es kalpošu, mācīšos un labi dzīvoju.
Sapņojot par savu skaisto nākotni, es turpināju staigāt gar militārās iesaukšanas biroju, sekojot tiem, kas šeit paliek, līdz aizbrauc uz mācību vienību. Lielākā daļa šeit esošo cilvēku ir tādi paši nabadzīgie cilvēki kā es. Mums nav nekur citur doties, un mums nav iemesla doties. Labāk ir pagaidīt šeit dienu vai divas. Šeit vismaz ir pienācīgs ēdiens.
Mūsu gids mūs aizveda uz pavisam atsevišķu ēku. Nepārsūdzot nevienu vārdu, viņš vienkārši pamāja ar roku divstāvu gultu virzienā un aizgāja. Mūsu pagaidu kazarmas bija kā angārs: četras sienas un griesti. Tikai tālajā stūrī stāvēja daži desmiti krēslu milzīga televizora ekrāna priekšā. Tur droši vien bija ieslēgts kāds federālais kanāls. Nometusi kurpes un uzlēkusi uz augšējā plaukta, es gandrīz uzreiz zaudēju samaņu.
– Divu cilvēku kolonnā. Nē, jā, jā. Tas nozīmē, ka esi divnieku kolonnā! Ne tik tuvu, tu turies rokās! Labi, nostājieties lejā. Jūs abi turpat. Jūs divi aiz viņa, un tad katrs no jums, labi? Tagad mēs sāksim ar kreiso kāju. Pierodiet pie tās. Tagad, sekojiet man, marš.
Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu skumji. Mēs visi bijām stulbi kā ellē. Un mēs visi paklupām, sitot ar kājām cilvēkam priekšā. Apskatoties apkārt, es pamanīju, ka visiem karavīriem, kas gāja garām mūsu zosu pulciņam, bija tikai viena reakcija – žēl. Kaut kā pat kļuva neērti.