Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes

О книге

Автор книги - . Произведение относится к жанрам любовно-фантастические романы, любовное фэнтези. Оно опубликовано в 2024 году. Книге не присвоен международный стандартный книжный номер.

Аннотация

Brīnišķīgi, kad ilgi gaidītais noslēpuma atklājums nokrīt tieši tev klēpī, lai gan Irisai bija jādodas uz akadēmiju kopā ar brāli, bet viņš viņu pameta pirmajā dienā un aizbrauca. Taču viņai "paveicās" sastapt pūķus, kuri kļuva par potenciālām durvīm viņai un viņas draudzenei uz viņu slēgto impēriju. Un varbūt tas viss nebija nejaušība? Un šī iespēja kādam maksāja daudz pārdomu, pāris sakostus nagus un ticību brīnumiem? Bet ko darīt, kad imperatora brāļadēls, ieraugot raganu, vicina pūķa asti, bet viņa tēvocis uzvedas dīvaini un novērš princeses uzmanību no viņas sākotnējā mērķa, kuras nervus jau sen pārbaudījusi viņas paziņa?

Читать онлайн Edgars Auziņš - Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes


1. nodaļa

Kuros krūmos atrodami bērni

–Kur tu mūs aizvedi? – Es pārsteigta palūkojos uz apkārtni un lemti paskatījos uz zvēru.

“Portāls bija pareizi konfigurēts, taču tie traucēja. Es neuzdrošinājos atteikties. ” – manā galvā atskanēja mierīgā grifa balss.

"Lai kurš iejauktos, man steidzami jādodas mājās." Un mēs nonācām Roila mežā. Sāksim burvest, mūs nesīs dziļāk, ja kāds zvērs mūs nesaplēsīs vēl agrāk. – es sūdzējos. – Ko viņi vispār prasīja? PVO?

"Vienkārši ejiet, ceļi paši mūs tur vedīs, dzīvnieki mūs neaiztiks." "Manam jautājošam skatienam viņš tikai paskaidroja: "Kāda cita noslēpums." Viņš nenodara ļaunumu, tikai lūdz palīdzību. Viņi mums atmaksās natūrā."

Kaut es zinātu, kurš vēl. Grērds neriskētu, kas nozīmē, ka viņš par tiem ir pārliecināts, atliek tikai viņam uzticēties. Samierinājusies ar savu neplānoto pārgājienu un izlēmusi kādu pusi, devos dziļāk biezoknī.

Mežs absorbēja maģiju un nežēlīgi atriebās pārkāpējiem. Savāca un papildināja tās iemītnieku spēkus. Cīnīties ar viņiem bija bezjēdzīgi, un bija pārāk grūti panākt vienošanos.

Es nevarēju atteikties apmeklēt vārda došanas ceremoniju. Pat mana grūtniece nevarēja mani no tā izglābt. Es neteikšu, ka es negribēju tur būt, es joprojām gribēju draudzēties ar pūķiem, bet Ria bija svarīgāka. Es negribēju viņu tajā brīdī atstāt vienu.

Es staigāju, gulēju un ēdu visu, ko atradu. Mežs. Visapkārt vienlaidus mežs un neviena dzīva nav. Pāris dienas pagāja šādi.

Kārtējo reizi ejot cauri purvainam purvam un meklējot, kur pakāpties un neatdot savu dvēseli, izdzirdu čīkstēšanu, vai nu kaķis, vai kāda cita dzīva radība. Dīvainākais bija tas, ka līdz tam brīdim neviens putns vai kukainis nebija dzirdēts, tikai vējš staigāja starp kokiem, lēnām tracinot.

– Vai mums jāatrod skaņas avots? – Sapratis, ka tas nebija nejaušība, viņš jautāja grifam.

"Atrast un palīdzēt." – Grērds paskaidroja.

Izkāpusi uz sausas zemes, es atkal klausījos. Bija kluss. Greērds devās uz biezokni, es viņam sekoju.

Krūmu ierāmēts kristāldzidrs ezers, it kā cenšoties to pasargāt no visa dzīvā. Turklāt tas ir spēka avots.

Mans skatiens nokrita uz kastīti, bet, pieejot tuvāk, sapratu, ka tā nav kaste – grozs… ar bērnu. Viņš tik tikko spēja elpot. Maģiskais spēks nevarēja uzturēt dzīvību mūžīgi.

No groza atskanēja rūciens. Sega, kas pārklāja bērnu, noslīdēja lejā.


Рекомендации для вас