Kungs sēdēja pie loga un šūpojās antīkā krēslā. Viņa klēpī gulēja silta vilnas sega ar sarkanbrūnām svītrām. Un, lai gan kamīnā sprakšķēja malka un istaba bija silta, Kungs turpināja ietīties segā, cieši satvēris rokās smago divstobru ieroci. Ierocis atgādināja tos, ko var redzēt tikai antikvariātos vai muzejos: diezgan tumšs sarkankoka krājums, kas inkrustēts ar zelta ieliktņiem, mītiskas jūras čūskas formā izgatavots bronzas sprūds, stobra, kas caursīta ar daudzām skaidām. Bet, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, lielgabals iedvesmoja cieņas, spēka un spēka sajūtu.
Lords paskatījās ārā pa logu ar skatu uz dārzu. Plašo zaļo zālienu ieskāva zemi, glīti apgriezti krūmi. No zāliena pretējos virzienos šķīrās ar baltu akmeni bruģēti celiņi. Bet tie jau sen zaudējuši savu baltumu, aptumšojušies un vietām klāti ar sūnām. Takas ierāmēja akmens žogs, uz kura stāvēja masīvas ģipša vāzes, kurās auga violeti ziedi. Viens celiņš veda uz sarkano ķieģeļu dārznieka māju. Mājas jumts bija klāts ar pelēkiem dakstiņiem. Ēka bija aprakta dzeltenās rozēs, mēģinot izspiest to kātus pa logu.
Otrs ceļš veda uz ovālas formas dīķi. Tās ūdeņi atspoguļoja tumšās debesis. Un šajā atspulgā kā zvaigznes atdzīvojas, oranžas, sarkanas un zelta zivtiņas lēnām skraidīja apkārt. Aiz dīķa, nedaudz uz dienvidiem, bija zaļš labirints divu cilvēku augstumu augstumā. Arī labirintam bija grūti laiki: dārznieka šķēres tam pieskārās pārāk reti. Tas bija manāms pēc aizaugušiem zariem, kas kā uz sāniem izstieptas dzīvnieku ķepas šur tur uzpūtās.
Tajā bija izveicīgas rokas kalti soliņi. Meistara darbs, kas tos radīja, bija valdzinošs: roku balstu graciozie izliekumi, mugura atgādināja gulbja kaklu, jūs vienkārši gribējāt apsēsties uz viena no tiem un apcerēt apkārtējo skaistumu. Skaistums, kas jau ir sācis izbalēt. Sākotnējā sajūsmas pārņemtais skatiens sāka pamanīt skaidras pamestības pēdas. Soliņus klāja bieza putekļu kārta, zaļā labirinta virsotne nevaldāmi auga, un ziemeļu pusē dīķi sāka klāt pīle. Un šur tur akmens celiņi padevās augstai zālei.
Labirinta centrā atradās neliela divstāvu strūklaka: ūdens tajā nebija šļakstījies ilgu laiku. Un apakšā gulēja tikai nokaltušas lapas un zemes gabali, kas bija nākuši no Dievs zina, no kurienes.
Ja kādam izdotos pārvarēt labirintu un iziet tam cauri, viņš iznāktu augļu dārzā. Kādreiz tā bija burvīga vieta: vienā stūrī pat ābeļu, bumbieru, plūmju, ķiršu rindas, otrā – krūmi, kas valdzina ar savu augļu gatavu krāsu. Ērkšķogas, upenes un sarkanās jāņogas, kazenes – tas viss tagad ir aizaudzis ar augstu zāli un sajaucies kopā. Kādreiz iekoptā vieta pārvērtās mežonīgā mežā.
