Aizraujoša ģeogrāfija

О книге

Автор книги - . Произведение относится к жанрам героическая фантастика, любовное фэнтези. Оно опубликовано в 2024 году. Книге не присвоен международный стандартный книжный номер.

Аннотация

Vai pastāv dzīve pēc dzīves? Protams, ka ir, ja esi spēcīgas burves inkarnācija un tevi banālajā pasaulē neaiztur nekas cits kā velna lāsts. Tomēr mīlestība, kas ir pārdzīvojusi gadsimtus, var izbeigt ciešanas. Lai kāds domā, ka esi miris, bet tava dzīve turpinās magu un burvju, alķīmiķu un nekromantu, neizsakāmu dzīvnieku un prātu aizraujošu feju plānā.

Читать онлайн Edgars Auziņš - Aizraujoša ģeogrāfija


Prologs

– Ko tu izdarīji, ragana? – vīrietis melnajos stāvēja ar muguru pret viņu un skatījās uz lielu baltu akmens bluķi.

«Kungs, es neesmu ragana, es esmu kaujas mags.» Vai arī jūs jau esat aizmirsis atšķirību? Eh, kāpēc tev iedeva diplomu?

«Burvis nedarītu to, ko jūs darījāt, brītiņ.»

«Ha-ha,» tas, kuru vīrietis sauca par raganu, izplūda histēriskos smieklos, «mēs noslēdzām līgumu ar asinīm, vai ne?» Un es izdarīju savu daļu! Tas viss ir taisnība! Jūs gribējāt papildu samaksu.

Viņš pagriezās un viņa acīs pazibēja divas purpursarkanas zibens spēriena. Burve atkāpās, bet dzirksteles materializējās un, sasniedzot viņas ķermeni, paralizēja viņas rokas un kājas.

«Es tev to nepiedošu, Lina,» vīrietis nomurmināja caur zobiem. «Es tevi aizzīmogošu tur, kur tavs rokaspuisis tevi nekad neatradīs.» Jūs pastāvēsit ciešanās simtiem, nē, tūkstošiem, miljoniem gadu, līdz šī pasaule liks jums dzīvot ilgi. Tava dvēsele nevarēs atpūsties uz trešā slāņa laukiem…

Viņš izteica vienu lāstu pēc otra, bet Līna ar lepnu skatienu paskatījās uz savu ļauno ienaidnieku. Viņa seja bija izkropļota dusmās, bet meitene tikai pasmaidīja par viņa dusmām. Viņas garo sarkano samta kleitu klāja violets zibens, viņa vairs nevarēja kustēties, viņai tik ļoti sāpēja. Bet burvis meiteni nelaida vaļā.

Un tad zālē ienāca garš, tievs vīrietis, arī garā melnā apmetnī kā burves ienaidnieks. Viņš gāja cauri lielai telpai ar augstām arkām, ar savu nūju atsitoties pret akmeņiem ar tādu spēku, ka šis klauvējiens ietriecās tukšumā ar šausminošu uzplaukumu. Viņa sudrabainie sprādzieni krita pār acīm, un tikai viņa garais, smailais deguns bija iznācis no matu kaskādes.

«Es zināju, ka jūs nāksit,» burvis novērsa jaunpienācēja. «Un es zināju, ka man ar tevi būs nepatikšanas.»

«Bet mēs jums darīsim to, kas jau sen tika gaidīts, Velna kungs,» citplanētietis izspieda, nedaudz pakustinot lūpas. – Ļaujiet Linai iet.

– Es sapņoju! – Velns pasmīnēja. -Tu viņu nekad neredzēsi.

– Kāpēc? – burvis paskatījās uz viņu ar lielām dzeltenām acīm, un viņa vaigi kļuva baltāki par palagiem.

Bet Velns neatbildēja, viņš pacēla roku un salauza pirkstus. Pazibēja rozā un purpura zibens, kas apņēma meitenes ķermeni. Viņa kliedza. Gaisma kļuva tik spoža, ka atnākušais burvis aizsedza acis ar savu plato piedurkni, un tikai tas, kurš sauca burvestību, stāvēja lepni un nesatricināmi un skatījās uz purpursarkanajā gaismā pazūdošo sievietes figūru. Tiklīdz svelme apklusa, telpā izplatījās noturīga ozona smaka, it kā pēc pērkona negaisa. Burvis uzbruka nelietim no mugurpuses un, mežonīgi kliegdams, sāka pieprasīt pretēju burvestību.


Рекомендации для вас